Divdesmitais gadsimts ir gigantisku pilsētu laiks. Straujš iedzī­votāju skaita pieaugums, ekonomisko modeļu maiņa, urbanizācija – tā visa rezultātā pasaulē radās vairāk nekā 40 pilsētu, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus miljonus. Lai gan šīs pilsētas ir atšķirīgas, pēdējos 100 gados tās visas mērojušas diezgan līdzīgu ceļu. Kari, postījumi, krīzes, totalitārie režīmi, ekonomiskā izaugsme, iedzīvo­tāju pieplūdums no laukiem, imigrantu skaita palielināšanās, satiksmes sastrēgumi – ar šīm problē­mām saskārās pilsētas gan Āzijā, gan Dienvidamerikā, un tās nav svešas arī Maskavai, kur daudzi pilsētnieki ir neapmierināti ar mēra Sergeja Sobjaņina politiku ceļu būvniecības jomā.

Mumbajā kopš pagājušā gadsim­ta sešdesmitajiem gadiem pie varas ir partija Shiv Sena, kuras programmas pamatā ir cīņa pret imigrantiem. Brazīlja iegulda ļoti daudz naudas satik­smes sastrēgumu problēmu risinā­šanā. Dzīves kvalitātes ziņā Maskava starp šīm pilsētām nav pirmā un nav arī pēdējā. Salīdzinot ar citu lielpilsē­tu pieredzi, Maskavai, lai paaugstinā­tu dzīves kvalitāti, ir nepieciešama ak­tīva pašvaldība, sabiedriskā transporta prioritāte un pilsētas atbrīvošana no plato autoceļu betona bruņām.

MEHIKO – MEKSIKA

Iedzīvotāji: 8,9 miljoni

Budžets: 11,3 miljardi dolāru (Maska­va: 52 miljardi dolāru)

Problēma: pilsētas administrācija pre­zidenta iecelta, nevis ievēlēta mēra va­dībā netiek galā ar savām funkcijām – Meksikas galvaspilsētā Mehiko 1985. gada 19. septembrī pulksten 7.19 no rīta notika zemestrīce, kuras stiprums bija 8,1 balle pēc Rihtera ska­las. Bojā gāja vismaz 10 000 cilvēku (precīzu skaitu valdība un eksperti ne­zina līdz pat šim laikam), vairāk nekā 30 000 bija ievainoti. Stihija izpostīja gandrīz 3000 ēku, pajumti zaudēja ceturtdaļmiljons pilsētas iedzīvotāju.

Šī katastrofa iezīmēja Institucionā­lās revolucionārās partijas (PRI) neda­lītas valdīšanas ēras galu (PRI Meksikā bija pie varas kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem). Šai partijai, kurai bija vairākums parlamentā un kas pastāvīgi uzvarēja vēlēšanās, pie­derēja visa federālā un vietējā vara. Galvaspilsētas Mehiko mēru iecē­la prezidents, bet pilsētnieku protesti, kuros viņi pieprasīja, lai pilsētas galva tiktu ievēlēts, tika apspiesti.

Taču 1985. gada rudenī PRI pierādīja savu abso­lūto bezpalīdzību. Valsts prezidents 39 stundu laikā pēc katastrofas nevērsās pie tautas, viņa ieceltais mērs arī nebi­ja manāms. Toties Mehiko iedzīvotāji ļoti ātri noorganizēja glābšanas brigā­des, meklēja zem gruvešiem ievaino­tos, pārveda uz neizpostītajām vietām slimniekus no sagrautajām slimnīcām, sāka atjaunot mājas. Tikai 14. oktob­rī valdība izsludināja Rekonstrukcijas plānu, bet tas izraisīja jaunus sašutuma viļņus, jo saskaņā ar to, lai cilvēku at­zītu par zemestrīces upuri, viņam bija jābūt PRI biedram.

Pārliecinājusies, ka armijnieki un valdības civilie spēki nespēj tikt galā ar Mehiko atjaunošanu, vara bija spies­ta piekāpties un sadarboties ar pilso­niskās sabiedrības pārstāvjiem. Mičoakanas štata gubernators, bijušā valsts prezidenta dēls un PRI biedrs Kuautemoks Kardenass negaidīti izvirzīja savu kandidatūru prezidenta vēlēša­nām 1988. gadā, solot īstenot politis­kās reformas un iesaistoties sacensībā ar oficiālo partijas kandidātu Karlosu Salinasu.

Vēlēšanas izvērtās kuriozas – valdība paziņoja, ka ierīce, ar kuru tika skaitītas balsis, salūzusi, bet uzvarē­jis ir Salinass. Atklāti viltojumi vairo­ja vēlētāju sašutumu, un Kardenass paziņoja par savas Demokrātiskās re­volūcijas partijas (PRD) nodibināša­nu; tā sāka ātri pieņemties spēkā. 1997. gadā notika daudzu gadu laikā pirmās Mehiko mēra vēlēšanas, kurās Karde­nass viegli uzvarēja, solot pārvaldes demokratizāciju.

Mehiko ir 20 miljoni iedzīvotā­ju, un galvaspilsētas vadītāja postenis atbilstoši ietekmes līmenim tiek uz­skatīts par otro pēc prezidenta. Pēdē­jos gados, uzvarot vēlēšanās, to iegūst PRD pārstāvji. Jaunajai administrācijai izdevās atjaunot pilsētas centru, kurā bija daudz nolaistu ēku, samazināt kri­minālnoziegumu skaitu, bet pilsonis­ko brīvību jomā 2009. gada decembrī Mehiko kļuva par pirmo pilsētu Latīņ-amerikā, kurā legalizētas homoseksuā­lu laulības.

SANPAULU – BRAZĪLIJA

Iedzīvotāji: 11,4 miljoni

Budžets: 18,4 miljardi dolāru

Problēma: satiksmes sastrēgumi, kurus lietlākoties izraisa kravas  transporta pārpilnība un nepilnīga metro sistēma.

Atšķirībā no citām lielpilsētām Brazīlijas lielākā pilsēta Sanpaulu nokvaēja metro celtniecību. Līdz pat šim laikam pilsētā ar daudziem miljoniem iedzīvotāju darbojas tikai četras līnijas, kuru kopējais garums ir mazāks par 100 kilometriem. Metro Sanpaulu pārvadā aptuveni miljonu pasažie­ru dienā – septiņas reizes mazāk nekā metro Maskavā, kur ir mazāk iedzī­votāju.

Brazīlijas lielākajā pilsētā ir arī dzelzceļa tīkls, taču no sabiedriskā transporta veidiem cilvēki lielākoties izmanto autobusus, kas ir neekoloģiski un aizņem daudz vietas uz ceļa. Turklāt Sanpaulu ir rekordliels pasažieru helikopteru skaits, tur darbojas helikopter-taksometru dienesti.

Pilsētas mērs, vēlāk Sanpaulu štata gubernators Mario Kavass nolēma pie­šķirt naudu nevis metro tīkla paplaši­nāšanai, bet gan gigantiska apvedceļa būvniecībai visapkārt pilsētai. Šis ap­vedceļš būs 177 km garš, tā galvenais uzdevums – novirzīt ārpus pilsētas kravas auto kolonnas, kuras dodas no valsts rietumiem uz Santusas ostu, kas atrodas 50 km attālumā no San­paulu. Celtniecība sākās 2002. gadā, to pabeigt plānots 2018. gadā.

Objekta vērtība pārsniegs piecus miljardus do­lāru. Tiek lēsts, ka pēc šā ceļa nodoša­nas ekspluatācijā kravas mašīnu satik­sme Sanpaulu samazināsies par 30-40 procentiem. Taču pētījums, kas veikts pēc Valsts transporta aģentūras pasūtījuma, liecina, ka pēc apvedceļa pa­beigšanas situācijas uzlabošanās būs ļoti īslaicīga. «Naudu vajadzēja iegul­dīt pazemes un virszemes sabiedris­kajā transportā,» laikraksts Folha de Sao Paulo citē profesoru Siro Bidermanu, kurš konsultē valdību. Saskaņā ar žurnāla Time informāciju situācija ar satiksmes sastrēgumiem šajā pilsētā ir vissliktākā pasaulē.

SUELA – DIENVIDKOREJA

Iedzīvotāji: 10,3 miljoni

Budžets: 21 miljards dolāru

Problēma: satiksmes sastrēgumi, piesārņots gaiss, uzņemējdarbības aktivitātes kritums pilsētas centrā.

Pasaulē vislielākais metropolitēns, transporta infrastruktūra, ātrgaitas ceļu sistēma, debesskrāpju rajoni – tas viss tika būvēts vēl autoritārā valsts vadītāja ģenerā­ļa Paka Conhi laikā (viņš vadīja valsti 17 gadus, līdz 1979. gadam). Pilsēta tika galā ar iedzīvotāju skaita nemitīgo pa­lielināšanos, graustiem un nabadzību. Ceļu būvniekam Lī Mjungbakam bija jārisina pilnīgi citas problēmas.

Caur Seulas centru tek neliela upe Chongečhona. Divdesmitajā gadsim­tā tās krastos sāka apmesties atbrau­cēji no laukiem. Viņu mājās nebija ka­nalizācijas un ūdensvada, atkritumi nonāca ūdenī, upe strauji tika piesār­ņota, bet apkārtne pārvērtās graustos. Paka Čonhi valdība likvidēja graustus, upi aizbetonēja, un tās vietā 1971. gadā tika atklāts ātrgaitas ceļš.

Deviņdesmi­to gadu beigās pa šā ceļa 14 joslām iz­brauca 168 000 mašīnu dienā. Maksimumstundās satiksmes sastrēgumi bija tik lieli, ka vairāku tūkstošu preču iznēsātāju vienīgais peļņas avots bija preču pārdošana tajos iesprūdušajiem autovadītājiem. Ātrgaitas ceļš tika iz­būvēts pašā centrā, rosīgos tirdzniecī­bas rajonos, taču saskaņā ar Seulas ad­ministrācija datiem pēc ceļa atklāšanas vecā centra konkurētspēja sāka sama­zināties. Uzņēmēji deva priekšroku bi­rojiem citos rajonos. Tuvojoties 1997. gadam, estakādes balsti sāka grūt, un ātrgaitas ceļa uzturēšana pilsētai iz­maksāja 50 miljonus dolāru gadā.

Ceļu būvnieks un jaunais mērs Lī Mjungbaks piedāvāja nojaukt ceļu un atjaunot Chongečhonas upi. Sāku­mā uz viņu skatījās kā uz vājprātīgo – šāds projekts likās neiedomājams. Pret to iebilda ne tikai auto īpašnie­ki, bet arī sīktirgotāji, bodnieki, kuri baidījās, ka būvlaukuma trokšņi un nekārtība atbaidīs pircējus.

Taču Lī Mjungbakam izdevās pārliecināt citus par sava projekta lietderību. Betona konstrukcijas tika nojauktas, gandrīz viss materiāls tika izmantots jaunās upes krastmalas būvniecībai. Projek­ta budžets tā īstenošanas gados palie­linājās tikai par 8%, no 254 līdz 281 miljonam dolāru.

Upē ielaida ūdens­vada ūdeni. Doktors Ins Kenlī, kurš pilsētas administrācijā strādāja ar šo projektu, min šādus datus: upē tagad mīt 14 sugu zivis, apkārtējos kokos – 18 sugu putni. Čhongečhonas parks ir populārs tūrisma objekts, gaisa temperatūra tajā ir vidēji par 3,6 grādiem zemāka nekā ar izplūdes gāzēm piesārņotajās Seulas ielās. Lī Mjungbaks kļuva slavens arī ar vairākiem citiem projektiem, taču daudzi uzskata, ka Čhongečhonas rekonstrukcija ir viņa vispopulārākā ideja, un tieši tā palī­dzēja viņam 2007. gadā uzvarēt prezi­denta vēlēšanās.

Interesanti, cik gadu paies, kamēr Maskavā sāks nojaukt ceļus un estakā­des, kuras tagad ceļ Vladimira Putina draugiem piederošie uzņēmumi?