Runājot par iespējamo inflācijas uzliesmojumu, kas kā Damokla zobens karājas virs mūsdienu centrālo banku monetārās stimulēšanas programmām, bieži tiek piesauktas investīcijas pazīstamos mākslas darbos un nekustamajā īpašumā. Šie reālie aktīvi ir pierādījuši, ka spēj saglabāt vērtību cauri krīzēm un inflācijas periodiem. Taču mākslas pasaule ir ļoti plaša, un tikpat plašas ir arī iespējas tajā ieguldīt. Daudziem sekot līdzi mākslas tirgum varētu šķist aizraujošāk nekā uzņēmumu ceturkšņu rezultātiem un peļņas prognozēm. Apskatīsim, kā mākslas cienītāji realizē dažādus finanšu tirgiem raksturīgus investīciju stilus.
Populārākais un līdz ar to arī likvīdākais mākslas investīciju objekts ir gleznas. Mākslas darbu vērtība parasti visaugstākā ir tieši mākslinieka dzimtenē, tāpēc Latvijā tirdzniecība notiek faktiski tikai ar vietējo mākslinieku darbiem. Tādu vecmeistaru kā Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un Ludolfa Liberta gleznas var pielīdzināt investīcijām stabilajās blue chip kompāniju akcijās. Pieprasījums pēc šiem darbiem par adekvātu cenu nemazinās, tāpēc to vērtība ir salīdzinoši stabila un lielā mērā atkarīga no ekonomikas izaugsmes kopumā.
Galerijas Mākslas vēstniecība īpašnieks Aigars Grīnbergs novērojis, ka aptuveni 20 izcilāko latviešu vecmeistaru labākie darbi krīzes laikā savu vērtību tikpat kā nezaudēja un arī pircējus tiem varēja atrast. Kā spilgtu piemēru viņš min kādu uzņēmēju, kurš pirms krīzes savā dzīvokli bija iekārtojis muzeja cienīgu vecmeistaru gleznu kolekciju. Krīzes laikā piedzīvojis neveiksmes biznesā, viņš, pamazām izpārdodot savu kolekciju, spēja vairākus gadus gan uzturēt sevi, gan iegūt kapitālu jauna biznesa uzsākšanai.
Ne tik atzītu vecmeistaru un arī mūsdienu klasiķu mākslas darbi ir krietni riskantāks ieguldījums un, gluži tāpat kā vairuma kompāniju akcijas, pakļauti izteikti cikliskām svārstībām. Pirmskrīzes periodā kopējās eiforijas ietekmē mazāk pazīstamu vecmeistaru darbi tika tirgoti par neadekvāti augstām cenām, bet krīzes laikā tiem bieži vairs nevarēja atrast pircēju. Arī salīdzinoši stabilos apstākļos, teiksim, šodien, cenu dinamika dažādu mākslinieku darbiem var būtiski atšķirties. Līdzīgi kā akcijām, arī šeit ir novērojams tā sauktais inerces efekts (momentum effect), kad izveidojas cenu tendences atsevišķu autoru darbiem.
To var izraisīt, piemēram, kāda kolekcionāra interese, kuru ievēro citi tirgus dalībnieki, negaidīti labi izsoles rezultāti, mākslinieka darbu izstāde vai grāmatas izdošana un citi faktori. Kā nesenu piemēru Aigars Grīnbergs min Jāņa Pauļuka darbus, kuri patlaban ir ļoti pieprasīti. Tam par iemeslu ir glezna Pašportrets, kas izsolē pērn novembrī tika piedāvāta par sākumcenu 12 tūkstoši latu, bet pārdota par 47 tūkstošiem.
Aptaujātie mākslas eksperti ir novērojuši arī pieaugošu interesi no Krievijas iedzīvotāju puses, jo pie mums salīdzināma līmeņa mākslinieku darbu cenas ir par vienu nulli mazākas nekā Krievijā. Šādas tendences turpināšanās ļauj prognozēt straujāku cenu pieaugumu, īpaši to Latvijas mākslinieku darbiem, kuri mācījušies, gleznojuši un ir pazīstami arī Krievijā. Tomēr, veicot pirkumus, vajadzētu saglabāt samērīgumu pret līdzīgu autoru darbiem, jo interese par atsevišķiem māksliniekiem, tāpat kā par uzlecošo zvaigžņu uzņēmumu akcijām, agri vai vēlu apsīkst, un tad cenu tendence var pagriezties pretējā virzienā.
Mākslas galerijas Jēkabs vadītājs Jānis Piesis atzīst, ka drošāk ir pirkt zināmu mākslinieku darbus. Pat ja to vērtība nepieaugs, vajadzības gadījumā tos būs vieglāk pārdot. Kā piemēru viņš min Edgara Vintera darbus, kas ir tik likvīdi, ka pielīdzināmi mākslas valūtai. Tirgū pieejami ļoti daudz šī mākslinieka darbu, tie ir kvalitatīvi, bet cena ir salīdzinoši zema, un rezultātā pēc tiem ir pastāvīgs pieprasījums. Jauno mākslinieku un laikmetīgās mākslas darbi savukārt ir vairāk pielīdzināmi izaugsmes vai pat start-up uzņēmumu akcijām.
Tāpat kā inovatīvi uzņēmumi, kuri lauž ierastos paradumus un industriju robežas, jaunie mākslinieki piedāvā neierastus mākslas stilus un virzienus. Tikai dažas kompānijas izaug par Apple vai Google, un arī tikai retais no jaunajiem māksliniekiem sasniegs slavas virsotnes. Kā atrast jaunos talantus? Aptaujātie mākslas speciālisti iesaka sākt ar galerijām, kuras atlasa daudzsološākos māksliniekus un virza viņu darbus tirgū. Jāpiezīmē, ka izstādītie darbi nebūt nav lētāki par klasiķu darbiem un parasti maksā vairāk par tūkstoti latu. Šādi ieguldījumi līdzinās riska kapitāla investīcijām, jo jārēķinās ar diezgan augstu risku, ka šie darbi varētu kļūt nevērtīgi, ja mākslinieks neturpina savu karjeru.
Savukārt, ja viņš gūst atzinību Latvijas vai starptautiskā mērogā, šo pirkumu vērtība var pieaugt desmitiem reižu. Mākslas speciālisti piebilst, ka Latvijas tirgū esot maza interese par laikmetīgo mākslu un otrreizējais tirgus faktiski neeksistē, tāpēc tā nav piemērota investīcijām. Finanšu tirgos ir sastopami arī investori aktīvisti, piemēram, Karls Aikans, kas iegādājas būtisku daļu uzņēmuma akciju un aktīvi iesaistās tā pārvaldē, lai kāpinātu savu ieguldījumu vērtību.
Līdzīga pieeja sastopama arī mākslas pasaulē. Pirmkārt, ir kolekcionāri, kuri apkopo kāda mākslinieka noteikta radošās dzīves posma darbus un tādējādi ne tikai dod pienesumu mākslas vēstures veidošanā, bet arī būtiski palielina katra kolekcijas darba vērtību. Kā veiksmīgu piemēru Aigars Grīnbergs min Jāņa Oša gleznu kolekcionārus, kuri apkopoja viņa darbus, izdeva grāmatu un pat noorganizēja izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pēc tam būtiski palielinājās interese par šo mākslinieku, un arī viņa darbu cenas vairākkārt pieauga.
Otrkārt, ir mākslas speciālisti un mecenāti, kas pērk, viņuprāt, daudzsološu jauno mākslinieku darbus un atbalsta viņu dalību dažādās izstādēs un konkursos, lai arī citi ievērotu viņu talantu. Galerijas 21 līdzīpašniece Līva Veiherte šādā veidā strādā ar Baltijas un Āzijas māksliniekiem. Kā veiksmīgu piemēru viņa min Anitu Arbidāni, kura ar Galerijas 21 atbalstu ieguvusi starptautisku atzinību. Viņas darbu vērtība pēdējo četru gadu laikā ir pieaugusi vairāk nekā desmit reižu, turklāt tie pat nav pieejami, jo ir jau izveidojusies gara rinda uz mākslinieces topošajiem darbiem.
Treškārt, ir mākslas entuziasti, kuri pievēršas mazāk populāriem mākslas virzieniem un, aktīvi tos pētot, rada interesi arī citos kolekcionāros. Kā piemēru var minēt Sabtaja Kalmanoviča un Pētera Avena aizsākto porcelāna kolekcionēšanu un izstāžu organizēšanu. Tas izraisījis lavīnveida pieprasījumu arī no citiem kolekcionāriem. Novembrī izsolē notika vairāki darījumi par rekordaugstām cenām, piemēram, Jesena porcelāna fabrikā ražota figūriņa ar sākumcenu 1050 eiro tika uzsolīta līdz 12000 eiro. «Vēl tikai pirms dažiem gadiem tādu figūriņu varēja atrast antikvariātos par 40 eiro,» atceras Aigars Grīnbergs.
Arī Jānis Piesis uzskata, ka porcelāna tirgū cenas ir sasniegušas neadekvāti augstu līmeni. Līdzīgi kā tas notiek finanšu tirgos, cenu burbuļi mēdz piemeklēt arī mākslas un kolekcionējamo priekšmetu cenas. Aigars Grīnbergs kā aktuālu piemēru min dzintaru, kura cena pēdējo divu mēnešu laikā ir pieaugusi aptuveni desmit reižu. To izraisījusi galvenokārt milzīgā interese no Ķīnas un Tuvo Austrumu valstīm. Šis bums aizsākās ar vecā Baltijas dzintara art deco stila krellēm (ar zīļveida vai apaļiem dzintariem), bet patlaban ir pieaugusi jau visu dzintara izstrādājumu cena. «Patiesībā šobrīd dzintars maksā vairāk par zeltu,» atzīst Grīnbergs.
Arī Vorena Bafeta izmantotajai value jeb nenovērtēto akciju iegādes stratēģijai ir ekvivalenti mākslas pasaulē. Tie ir mākslas priekšmeti, kurus pircējs vērtē augstāk par to tirgus cenu un kas sniegs viņam pozitīvu atdevi, pat ja to vērtība nepieaugs. Līva Veiherte uzskata, ka antikvārās mēbeles, piemēram, Karēlijas bērza izstrādājumi, ir nepietiekami novērtēti. Antīkas mēbeles bieži maksā vairākas reizes lētāk nekā jaunas, kurām nav nekādas dizaina vērtības. Salīdzinājumam – Maskavā šādu mēbeļu cena ir desmit reižu augstāka, līdz ar to pēdējā laikā esot jūtama interese no to Krievijas pircēju puses, kuri iekārto savus mājokļus Latvijā.
Cits piemērs ir fotomāksla, kas pie mums tiek vērtēta krietni zemāk nekā Rietumos. «Cilvēku ticība uzgleznotajam ir lielāka nekā fotogrāfijai,» atzīst galerijas Birkenfelds vadītājs Toms Zvirbulis, kurš Latvijā cenšas popularizēt fotomākslu. Šādus uzskatus daļēji veicina tas, ka fotogrāfiju atšķirībā no gleznas ir iespējams pavairot, taču patiesībā fotogrāfi parasti nosaka maksimālo tirāžas apjomu (vidēji 20-30 eksemplāru), un bildes vērtību tas nebūt nemazina. Laba mākslinieka fotogrāfijas var iegādāties, sākot no 500 eiro, un bieži vien tās spēj unikāli papildināt interjeru vai pat gleznu kolekciju.
No latviešu izcelsmes autoriem kā ievērības cienīgu Toms Zvirbulis min ASV dzīvojošo Ulvi Albertu, kurš fotografējis tādas slavenības kā Bobu Dilanu, Džimiju Hendriksu, Tīnu Tērneri, Endiju Vorholu, kā arī bijis ekskluzīvs World Series ofPoker fotogrāfs, un viņa darbi ir iekļauti vairākās pasaulslavenās kolekcijās. Viņa darbus var iegādāties par 500-3000 eiro. Neatkarīgi no izvēlētā investīciju stila jāņem vērā vairāki būtiski priekšnoteikumi veiksmīgai darbībai mākslas tirgū. Investīcijas mākslā noteikti prasīs daudz vairāk laika un uzmanības nekā, piemēram, investīciju fonda vai akcijas izvēle.
Lai izsekotu necaurspīdīgajam mākslas tirgum, ir regulāri jāapmeklē galerijas un izsoles. Tāpat kā brokeri finanšu tirgos, arī mākslas speciālisti parasti ir informētāki par pieprasījumu tirgū, tāpēc vēlams uzturēt kontaktus ar galeriju darbiniekiem. Jārēķinās arī ar salīdzinoši augstām komisijas maksām – ap 10-20% izsolēs un ap 30% galerijās. Līdz ar to, lai atpelnītu šīs izmaksas, ir jārēķinās ar vairāku gadu ilgu ieguldījumu periodu.
Lai veidotu savu investīciju portfeli mākslā, Toms Zvirbulis iesaka noteikt cenu, par kādu jūtaties komfortabli izdarīt pirkumus, un starp šāda cenu līmeņa māksliniekiem piemeklēt sev tīkamākos. Detalizēti iepazīstoties un sekojot līdzi šo mākslinieku darbiem, jūs jau drīz orientēsieties cenās un varēsiet atpazīt izdevīgus piedāvājumus. Atšķirībā no investīciju portfeļa savu mākslas darbu portfeli varēsiet baudīt jau šodien!