No rīta tumsā, 3700 kvadrātmetru lielā noliktavā dažas jūdzes no neona spožajām Lasvegasas gaismām Deivids Koperfilds gatavojas veikt pēdējo burvju triku garajā dienā. Sākumā viņš nozibina zeltītu vēdekli virs tumša poda. Alai līdzīgajās velvēs ieskanas tematiskā dziesma no Harija Potera. Pēkšņi no tuk­šā trauka debesis uzspurdz desmitiem zaļu asnu. Visbeidzot, pavēcinot man ar roku, kraukļmelno matu īpašnieks pasniedz īstu rozi. Tad pamanu, ka kaut kas aplikts apkārt tās stiebram: izrādās, tas ir mans gredzens, kuru nozaudēju jau pirms vairākām stundām, kad pirmoreiz ienācu Koperfīlda maģiskajā karaļvalsti, šai vietā, kas vienlaikus ir mājvieta viņa burvestību darbnīcai un iespaidīgajai kolekcijai, kur viņš izmitinājis lielāko un ievērojamāko maģisko dārgumu krājumu pasaulē.

Kad lieku pirkstā gredzenu, Koper­filds izskaidro triku, ko sauc par «ap­burtās rozes nozušanu», reliktu, kas aizgūts no 19. gadsimta amerikāņu maga Karla Zermēna repertuāra. Šodien viņš izmantoja vēsturnieka Kena Kloster- mana dāvinājumu, reālus Zermēna rekvizītus. Par spīti vēlajai stundai, Koperfilds izskatās mundrs, izrādot man savu kolekciju un plati soļojot gar rindās saliktām antīkām lādēm un pabālējušiem kostīmiem.

Vakara gaitā viņš izpildīja vairākus šovus pēc kārtas viesnīcā MGM Grand Hotel & Casino, rādot trikus, kas aptvēra plašu spektru, sākot no šova apmeklētāju rokaspulksteņu siksniņu izrotāšanas ar krāsainiem zīmējumiem līdz pat burvestībai, kas lika pazust daļai skatītāju. Maģija ir asinīs šim 56 gadus vecajam māksliniekam, kurš tagad pēc šova pārģērbjas melnās drēbēs. «Tie nav tikai triki,» stāsta Koperfilds. «Tie ietver arī noslēpumus un daudz smaga darba.»

Koperfilds ir viens no centīgākajiem šovbiznesa pārstāvjiem, kurš MGM Grand uzstājas ar četriem šoviem dienā septiņas dienas nedēļā 42 nedēļas gadā. Viņa sniegtās izrādes ir arī to Lasvegasas šovu vidū, kuri garantē drošus panāku­mus un nes peļņu. Viņa MGM šovi ir izpārdoti 13 gadus uz priekšu, un apvie­nojumā ar pasaules turnejām viņa biļešu pārdošanas apmēri veido pārsteidzošus 4 miljardus ASV dolāru un pat vairāk.

Bet jums tiek piedots, ja pēdējo des­mit gadu laikā neko daudz nebūsit par viņu dzirdējuši. Kopš Koperfīlda slavas zenīta 20. gadsimta 90. gados centrālā vieta uz amerikāņu burvju triku skatuves tika atdota jaunākiem, svaigākiem vār­diem, piemēram, sliktajam zēnam iluzio­nistam Krišam Eindželam un nāvi izaici­nošajam izturības virtuozam Deividam Bleinam.

Koperfilds atzīst, ka, sākoties jaunajam gadsimtam, pēc gadiem ilgām turnejām, filmēšanās un uzstāšanās viņš sajuties nedaudz izdedzis un maģijas pasaules pārsātināts. Viens iemesls: viņā neapmierinātību radīja fakts, ko Koper­filds sauc par «atdarinātāju viltībām». (Atdarināšanas apsūdzības nozarē ir bieži sastopamas, jo gan Koperfilds, gan viņa kolēģi laiku pa laikam cits citu apsūdz burvju triku zādzībās.) Lai gan nežēlīgais šovu grafiks nekļuva brīvāks un pieņemam, ka arī naudas bija pietie­kami, tomēr viņš apgalvo, ka visa spēle «kļuva par citu cilvēku sapņiem».

Bet tagad Koperfilds ir apņēmies rea­lizēt savu visu laiku dižāko triku: atburt savu karjeru. Viņš šķiet jaunāks, iespē­jams, daļēji tas saistīts ar viņa līgavu – franču modeli Hloju Džoselīnu, kura ta­gad kļuvusi par apavu dizaineri, – un abu trīs gadus veco meitiņu Skaju, taču tagad burvju mākslinieks ir apņēmies piešķirt karjerai otro elpu. Pirmkārt un galveno­kārt, tajā ietilpst jauns šovs.

Koperfilds nesen uz trim gadiem pagarināja līgumu ar MGM, un viņa j aunais šovs, kuru sāks rādīt šī gada nogalē, norisināsies vecajā Holivudas teātrī, kurš tiks pārdēvēts viņa vārdā. Burvju mākslinieks sola, ka jauna­jā šovā ietilps viņa paši labākie triki – «Jūras laikmeta parka izmēra maģija,» viņš stāsta; šo triku noslīpēšanai Koper- fildam bija vajadzīgi gadi.

Arī šiem artefaktiem ir nozīme viņa atkārtotajā uznācienā. Šogad Koperfilds savai burvestību kolekcijai, ko jau tagad uzskata par labāko pasaulē, piepulcēja divas svarīgas vienības: Džordžam Meljē (Martina Skorsēzes Hugo iedvesmas avots) un («modernās maģijas tēvam, no kura Harijs Hudini pārņēma skatuves vārdu») Zanam Eiženam Robēram Hudi- nam piederošās lietas. Pēdējā iekarojuma importēšana no Francijas prasīja sešu mēnešu ilgus sagatavošanās darbus un, visbeidzot, lai transportētu priekšmetus, vajadzēja kravas automašīnu, ko no aug­šas līdz apakšai piekrāva ar kastēm.

Taču pārsteidzošākais maga atgrieša­nās pasākumā var šķist viņa nekustamo īpašumu aktīvi. 2006. gadā Koperfilds izšķieda 55 miljonus ASV dolāru, lai iegādātos privātu salu Bahamās (pašlaik viņam pieder 11 no tām). Šobrīd viņš redz šī ieguldījuma augļus. Nesen rebrendin- gu piedzīvojušās Koperfīlda līča salas ir atvērtas uzņēmējdarbībai, pieprasot no viesiem neiedomājamu summu – 37 500 ASV dolāru par nakti. Līdz šim apmeklētāju vidū bijuši Bils Geitss, Opra Vinfri- ja, Džons Travolta un viens no Google dibinātājiem – Sergejs Brins, kurš šeit ari svinējis kāzas. «Visā, ko daru, vēlos likt cilvēkiem sapņot,» stāsta Koperfllds.

Ar burvju mākslinieku dienas gaismā pirmoreiz sastopos viņa personīgajā mītnē, MGM nodrošinātā penthausā.

Kad asistents mani ielaiž istabā, pār­steidzu Koperfīldu pārmeklējam dīvāna spilvenus, lai atrastu Skajas nozaudētu saliekamās puzles gabaliņu. Tas ir lietu «pazušanas – atrašanas» triks, ko šim tētim diez vai var uzticēt.

Skajas māte Džoselīna, satriecoša 28 gadus veca brunete, īsi sasveicinās un uzved Skaju augšstāvā uz diendusu. Koperfllds un Džoselīna ir saderinājušies jau gadiem ilgi, bet ar kāzām nesteidzas. «Būt saderinātam bezgalīgi man šķiet tīri labi,» Koperfllds vēlāk atzīstas. Galu galā viņam ir vēsture: agrāk, 90. gados, viņš sešus gadus bija saderinājies ar supermodeli Klaudiju Šīferi. Viņi tā arī neapprecējās.

Palielināti afišu plakāti un žurnālu vāku attēli grēdām sarindoti pie logiem, kas stiepjas no griestiem līdz grīdai. Tie parasti te nestāv, viņš diezgan kaunīgi atzīstas. Viņš ir iecerējis kopā ar ģime­ni pārvākties uz īrētu savrupmāju, kas neatrodas Lasvegasas bulvārī, prom no kaitinošajiem cigarešu dūmiem, kuri plūst no kazino ēkas. Tā būs Koperfīlda trešā māja, kas piepulcēsies Bahamu īpašumiem un četrstāvu penthausam ar skatu uz Centrālparku, stiklotu iekšējo peldbaseinu un 300 antīku skulptūru kolekciju Manhetenā, Ņujorkā.

Laiku pa laikam virs augstajiem apartamentiem iedārdas lidmašīnas; Koperfīlds izstāsta savu dzīves stāstu, brīnumainu pasaku par sevi. Koperfllds piedzima kā Deivids Kotkins Ņūdžersijā ebreju emigrantu ģimenē (viņa tēvs nāk no Krievijas, bet māte ir no Izraēlas). Līdz astoņu gadu vecumam viņš jau bija kļuvis par sevi pierādījušu vēderrunātāju.­

Sešpadsmit gados viņš pasniedza nodarbības Ņujorkas Universitātē un divus gadus vēlāk kļuva par Čikāgas teātra zvaigzni. Skatuves pseidonīmu Deivids pieņēma pēc tam, kad izstājās no Fordhemas universitātes, lai pievērstos tikai teātrim. Divdesmit gadu vecumā viņš slīpēja savus burvju trikus un sāka vadīt TV raidījumus telekanālos ABC un CBS, lai gan vecāki bija Deividu brīdinā­juši, ka burvju mākslinieka karjera viņam neko nedošot; šo stāstu viņš ir iekļāvis arī savos šovos. «Man nekas cits nepade­vās, bet burvju triki sanāca viegli,» viņš skaidro.

«Gribēju kļūt par rokenrola zvaigzni, bet nemācēju dziedāt. Tāpēc apņēmos ar burvju triku palīdzību iekarot līdzvērtī­gu cieņu.»

Pavisam drīz sekoja slava un atzinī­ba. Koperfīlds ir vienpadsmit Ginesa pasaules rekordu īpašnieks, Holivudas Slavas alejas zvaigzne, viņš ir iekļauts arī ASV Kongresa bibliotēkas Dzīvo leģendu sarakstā, bet Francijas valdība viņu iecēlusi bruņinieka kārtā (Eiropā burvju mākslinieka popularitāte nekad nav mazinājusies).

Viņa televīzijas speciālizlaidumi, tostarp raidījums, kura laikā Koperfīlds lika pazust Brīvības statujai, ir ieguvuši 21 Emmy balvu un aptvēruši kopējo au­ditoriju – 3 miljardus skatītāju. Koperfīl­da 1996. gadā radītajam skatuves šovam Sapņi un murgi, kas tapa tandēmā ar Frānsisu Fordu Kopolu, vēl aizvien pie­der nepārspēts nedēļā pārdoto Brodvejas biļešu rekords, un piecu nedēļu izrādī­šanas laikā tas nopelnīja 6 miljonus ASV dolāru. Uz saviem šoviem Koperfīlds ir pārdevis vairāk biļešu nekā jebkurš cits solo mākslinieks vēsturē, pārspējot Madonnu, Maiklu Džeksonu un Elvisu Presliju.Viņa romāns ar Klaudiju Šīferi, kura 90. gados bija viena no slavenāka­jām modelēm pasaulē, tika plaši atspogu­ļots presē.

Bet tas bija toreiz. Un tas, iespējams, izraisīja diezgan prognozējamo izdeg­šanu, atstājot iluzionistu nemotivētu radīt jaunus trikus. Taču ap 2005. gadu izklaidētājs sāka iemēģināt skatuvi savas karjeras atjaunošanai un atkārtotiem centieniem atgūt agrāko spožumu.

No visām iespējamām lietām tas sākās ar nekustamo īpašumu. 2002. gadā Koperfīlds noskatīja Musha koraļļu rifu, privātu salu Bahamu salu virknē. Viņa racionālais izskaidrojums tās pirkša­nai? Pieņemot, ka novilksit līniju starp Lieldienu salu un Stonhendžu Anglijā un vēl vienu no Saules piramīdas Meksikā

un Gīza piramīdas Ēģiptē, šīs līnijas krustosies Musha salā. Turklāt koraļļu rifs ir iecienīta vieta. Viņa kaimiņu vidū ir Džonijs Deps un modes miljardieris Bernārs Arno. Tomēr darījums aizka­vējās vairākus gadus, jo salas īpašnieks Džons Melks, agrākais Blockbuster Video investors, atteicās to tieši pārdot izklai­dētajam, atsaucoties uz to, ka Koperfīl- dam trūkst pieredzes kūrortu vadīšanā.

Mēģinot apiet Melku, Koperfīlds veica teicamu juridisku triku: izmantoja citu cilvēku vārdus; viņa Imagine Nation Company darbojās kā starpnieks, no­slēdzot darījumu, kas ļāva Koperfīldam netieši iegādāties īpašumu, saglabājot savu iesaisti apslēptu. Melks reaģēja ar tiesas prāvu, kuras atrisināšana prasīja trīs gadus. Visbeidzot 2006. gadā Koper­filds noslēdza 55 miljonus ASV dolāru vērto darījumu. Nākamo piecu gadu laikā viņš iztērēja citus 35 miljonus ASV dolāru renovācijas darbu veikšanā. Salu kūrorts, kas tika nosaukts par Koperfilda līča salām, durvis apmeklētājiem oficiāli vēra 2011. gadā.

Tropiskajā kūrortā ir apmācītu makao papagaiļu komanda, kuri uzlasa pludma­les atkritumus, un brīvdabas kinoteātris, kas maģiski uzrodas liedagā kino skatītā­ju acu priekšā. Koperfīlds viesiem ir radī­jis Džeimsa Bonda iedvesmotu spiegu vajāšanu, ko papildina helikopters, kas aprīkots ar datora ģenerētiem kustību sensitīviem lāzera ieročiem.

«Salas piedāvātajā pieredzē apvienoju ikvienu lielisku vietu, kuru jebkad esmu apmek­lējis, ar iztēles spējām, ko izmantoju savā teātra darbā,» stāsta Koperfīlds. «Šo vietu bieži apmeklē cilvēki, kurus varam redzēt uz žurnālu vākiem.» Kad Koper­filda salu ar savu klātbūtni pagodināja Opra Vinfrija, viņa īpaši atzinīgi izteicās par spiedienu dušā; šis kompliments bija burvju māksliniekam īpaši tīkams, jo viņš pavada daudz laika, pārdomājot dušu uzgaļu izmērus un cauruļvadu sistēmas ierīkošanu.

Kad darbi kūrortā bija pabeigti, Koperfīlds sāka koncentrēties uz burvju mākslinieka mantojumu. Tas sākās ar maģisko kolekciju, kuras izveidē, kā viņš apgalvo, iztērējis vairāk nekā 200 miljonus ASV dolāru (un norāda, ka tās vērtība kopumā ir pusmiljards ASV do­lāru) un kuru viņš augstprātīgi dēvē par «Starptautisko burvju mākslu muzeju un bibliotēku», lai gan tā nekad nav tikusi atvērta publikai un, kā ziņo Koperfīlds, nekad arī nebūs.

Viņa pirmais vērienīgais pirkums 1991. gadā bija 15 000 sējumu lielā Malholanda bibliotēka, kurā iekļauta pasaulē lielākā Harija Hudini kolek­cija. Šo kolekciju burvju mākslinieks iegādājās par 2,2 miljoniem ASV dolāru krājaizdevu aģentūras izsolē. Gadu gaitā viņš kolekcijai pamazām pievie­noja aizvien jaunus nieciņus, kas agrāk piederējuši priekšgājējiem, bet nesenie Meljē un Robēra Hudina kolekcijas ieguvumi nostiprina Koperfilda pozīciju kā pasaulē vadošajam maģijas jomas kolekcionāram.

Iesprostota aiz vārtiem, noliktavas ieeja dižojas ar izgaismotu Korby’s izkārtni un vitrīnas skatlogiem, kuros izvietoti vintāžas vīriešu uzvalki kā cieņas apliecinājums galantērijas preču veikalam, kas agrāk piederēja viņa tēvam Haimanam. Lai atvērtu noliktavu, jāpavelk kāda ģērbistabā pakārta uzvalka kaklasaite, tad atveras slepenas durvis.

Noliktava ir sadalīta divās daļās: pir­mā ir milzīga darbnīca, kur Koperfīlds glabā daudzus no 62 000 priekšmetu, kas personīgi saistīti ar viņa karjeru; šeit notiek arī mēģinājumi. Aiz tās atrodas lielāka kolekcija, kurai piekļūt viņš ļauj tikai dažiem izredzētiem burvju māksliniekiem, vēsturniekiem, aktie­riem, kuri meklē materiālus kādai lomai, un šajā reizē ari man. Koperfīlds lepni demonstrē savu Harija Hudini stendu, kur izvietots mākslinieka spaidu krekls, viņa ūdens moku kambaris un mūķīzeru komplekts, kurus burvju mākslinieks lietoja, izpildot savus nāvi izaicinošos trikus. Viņam ir burvja Vaimana vara peniji, ko mags, viesojoties Baltajā namā, «izslidinājis cauri» Ābrahama Linkolna ķermenim.

Pie visām sienām izvietoti plakāti, to vidū arī vienīgais Hermaņa Lieliskā plakāts, kas saglabājies un maksā vairāk nekā 60 000 ASV dolāru. Leļļu kolekcija pagaidām ir novietota sānu skapī, bet galu galā tām tiks ierādīta īpaša istaba, tiklīdz ievilks gāzes sistēmu FM-200 ugunsgrēka gadījumiem. Kolekcijā ie­tilpst oriģinālās vēderrunātāju lelles un Sarij as Lūisas zeķu lelle – aitiņa. Tur ir Harija Hudini noslēpumainie pulksteņi un ierīces, tostarp arī «dziedāšanas stun­da» – smalka mašīna, kas māca dziedāt robotam putnam. Tās vērtība ir miljons ASV dolāru. Nebeidzu vien domāt par to, cik žēl, ka cilvēkiem nekad nebūs iespēja apskatīt visus šos priekšmetus.

Un tad ir jaunais šovs. Koperfīlds saka, ka viņam bija nepieciešami trīs gadi, lai līdz pilnībai noslīpētu iluzionis­ta trikus, ko iekļaut atklāšanas program­mā, kas paredzēta gada beigās. Viņam ir arī nepilna laika asistents – zaļi krāsots citplanētietim līdzīgs robots vārdā Atila, kurš burvju māksliniekam palīdzēs dažu triku veikšanā. īstā maģija, viņš cer, uzplauks, kad Atilam radīsies jauna fanu paaudze, kuri apņēmīgi patērēs apdru­kātus T-kreklus, lelles un bērnu grāma­tu sērijas, pie kurām viņš strādā.

Bet, atbīdot jauno asistentu malā, Koperfīlds apzinās, ka viņa mantojuma īstā vērtība slēpjas izpildīto burvju triku kvalitātē. Viņš atzīst, ka ceļš pretim nemirstībai, lai nostiprinātu pozīciju līdzās Rober­tam Hudinam un Hudini, neslēpjas pūļa izklaidēšanā. Tas meklējams spējā izpildīt burvju trikus un ilūzijas tik nevainojami, ka spētu apmuļķot viņa kolēģus – citus burvju māksliniekus. Tā ir īstā izveicība.

Trijos no rīta burvju mākslinieka die­na, kas ilgusi 18 stundas, ir galā, un mēs iesēžamies minivenā, lai dotos atpakaļ uz Vegasas centru. Kad izbraucam no tumsas aizsega, kas ieskauj ārpilsētu, Koperfīlda seja iedegas Lasvegasas bulvāra spožajās neona gaismās. Viņš pasmaida. «Varbūt man vajadzētu vairāk atpūsties,» viņš nosaka. «Bet es patiešām mīlu savu darbu.»