It kā jau nekad nevar būt pilnīgi drošs ne par ko. Ja autobusu sarakstā rakstīts, ka pienākšanas laiks ir, piemēram, 13:20, tas nebūt nenozīmē, ka autobuss patiešām pieturā nonāks 13:20. Var būt piecas minūtes ātrāk, vēlāk, nokavēties divdesmit minūtes, un galu galā, īpašos apstākļos, nepienākt nemaz. Viss atkarīgs no virknes vēl citu situāciju un notikumu, kurus mēs nemaz neredzam, nezinām un tajos nepiedalāmies, tomēr tie gala rezultātā ietekmē arī mūs.

Stāsts no dzīves – Jānis dzīvoja daudzdzīvokļu māju rajonā, kur visas četras „deviņstāvenes” bija precīzi identiskas pēc sava skata un dzīvokļu skaita un numuriem, atšķiras vien mājas numurs. (Gandrīz kā „Likteņa Ironija”). Sākoties kādā jaukā pavasara dienā, un turpinoties visas nedēļas garumā, Jānis, rītos atverot durvis, atrada savu durvju ārējo rokturi nosmērētu ar ievārījumu (nu, labi, ka tikai tā). Un lai gan trešās dienas rītā, atkārtojoties tam pašam scenārijam, Jānis rūpīgi gaidīja un vēlējās noķert vainīgo, tā teikt, nozieguma vietā, tas nekad neizdevās. Pēc nedēļas viss turpinājās, tikai tagad ievārījums nonāca arī Jāņa pastkastītē, bojājot rēķinus un citus sūtījumus. Pēc divu nedēļu dusmošanās un iešanas izlūkos, Jānis tomēr darbībā noķēra divus puišeļus, ka lielākus kā pamatskolas vecuma. Krietni vien sabāris pāridarītājus, Jānis cerēja, ka nu nebēdnības būs beigušās. Tomēr nē – nākamajā rītā Jānis atklāja arī sava auto rokturus vienā ievārījumā (auto vienmēr stāvēja pagalmā). Tā kā abus zēnus viņš bija redzējis ne pirmo reizi – pagalms tomēr bija viens, Jānis devās pie vecākiem kaimiņu mājā – auto tomēr jau nopietnāks īpašums. Veicis pārrunas ar vecākiem un tie, savukārt audzinošās pārrunas ar zēniem, Jānis devās prom pilnīgi pārliecināts, ka nu gan vairs nekas līdzīgs neatkārtosies.

Tomēr nākamajā rītā viņu sagaidīja jau pavisam nepatīkamāks pārsteigums – visā auto garumā uz viena sāna bija uzvilkta krietna švīka – bojājot gan krāsu, gan pašu auto. Dusmas tikai auga, un dodoties vēlreiz pie zēnu vecākiem, Jānis saprata, ka tagad jau izdarītais būs jāatlīdzina arī materiāli. Zēni tomēr nodarījumu noliedza, vecāki attiecās maksāt, tika saukta policija un zēni uzrādīti kā vainīgie, bet pierādījumu Jānim nebija un galu galā auto nācās vien remontēt par paša naudu. Aizvainojums un dusmas palika, iztērēta krietna summa naudas un zēni Jāņa acīs vienmēr palika kā huligāni.

Dzirdot šo, mans draugs smējās – tā ir, kad cilvēki negrib apdrošināt savu auto. Būtu KASKO polise, nebūtu ne ar vecākiem jākaro, ne pašam jāremontē – apdrošinātājs parūpētos. Pēc notikuma ar auto gan Jānis atrada sev tīkamu apdrošinātāju – Compensa, un, šķiet, pie polises tika, bet, ja būtu darījis to laicīgi – pārdzīvojumu un zaudējumu būtu mazāk.