Pagājušā gada galvenais ekonomikas jaunums gandrīz palika neievērots – saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem Ķīna pēc eko­nomikas mērogiem apsteidza ASV. Turklāt Ķīna ātri pieņemas ne tikai ekonomiskajā, bet arī ģeopolitiskajā varenībā, kamēr ASV izsaimnieko savu globālo līderību, pateicoties elites skopumam un bezgalīgajam karam Tuvajos Austrumos.

Ķīnas augšupeja ir šī laika iezīme, bet vienlaikus arī atgriešanās pagāt­nē. Par vienotu valsti Ķīna kļuva pirms vairāk nekā 2000 gadu. Ķīna bija lie­lākā (pārrēķinot pirktspējas paritā­tē) pasaules ekonomika līdz aptuve­ni 1889. gadam, kad to aizēnoja ASV. Tagad, pēc 125 gadiem, šī attiecība atkal ir mainījusies. Līdz ar ekonomisko varenību palie­linās arī ģeopolitiskā ietekme.

Ķīnas lī­deri tiek godināti visā pasaulē. Dau­dzas Eiropas valstis Ķīnas faktoru uzskata par svarīgāko savas ekonomis­kās izaugsmes nodrošināšanai. Āfri­kas valstu vadītāji rēķinās ar Ķīnu kā ar neaizstājamu partneri infrastruktū­ras un biznesa attīstībā. Latīņamerikas ekonomikas stratēģi rēķinās ar Ķīnu ne mazāk kā ar ASV. Japāna pēc sprie­dzes perioda cenšas uzlabot attiecī­bas ar Padebešu impēriju.

Pat Krievi­ja ir sākusi vairāk pievērsties Pekinai, veidojot ar to ciešākas saites daudzās jomās, tostarp enerģētikā un trans­portā. Tāpat kā ASV pēc Otrā pasaules kara, Ķīna tagad ir gatava tērēt reālu un lielu naudu, lai izveidotu ekonomis­kās un infrastruktūras saites ar visām pasaules valstīm. Ķīnas iniciatīvu daudzums ir tie­šām pārsteidzošs.

Pagājušajā gadā vien tā ieviesa četrus projektus, kas sola ievērojami palielināt šīs valsts nozīmi tirdzniecības un finanšu jomā pasau­les mērogā. Kopā ar Krieviju, Brazīliju, Indiju un Dienvidāfriku Ķīna piedalī­jās jaunas attīstības bankas izveidē, kas bāzēsies Šanhajā. Jaunā Āzijas Infra­struktūras investīciju banka palīdzēs finansēt lielus dzelzceļa un enerģēti­kas projektus.

Jaunajam Zīda ceļam jāsavieno Ķīna ar Austrumāzijas, Dienvidāzijas un Centrālāzijas, kā arī Eiropas valstīm, paplašinot dzelzceļu, autoceļu un optisko šķiedru sakaru lī­niju tīklus. Jūras zīda ceļa mērķis ir tirdzniecības attīstība Austrumāzijā un Indijas okeāna reģiona valstīs. Visas šīs iniciatīvas paredz simtiem miljardu dolāru investīcijas tuvākajos gadu desmitos, izaugsmes paātrināšanos partnervalstīs un to ražošanas, tirdzniecības un finanšu sakaru pa­dziļināšanos ar Ķīnu.

Tomēr nav garantijas, ka viss iece­rētais izdosies. Ķīna saskaras ar milzī­gām iekšējām problēmām, tostarp ar augošo nevienlīdzību, vides piesārņo­jumu, nepieciešamību pāriet uz energoefektīvāku ekonomiku. Tai neiet secen arī tās pašas problēmas finan­šu tirgū, no kurām cieš ASV un Eiropa. Un ja Ķīna kļūst pārāk agresīva attiecī­bās ar kaimiņiem, piemēram, pieprasot atdot tai ar naftu bagātas atradnes strī­dīgos ūdeņos, tas rada lielu diplomātis­ko spriedzi.

Vieglu burāšanu mierīgos ūdeņos neviens Ķīnai nesola – tiesa, tāpat kā jebkurai citai valstij. Bet apbrīnojami, ka uz Ķīnas straujās attīstības fona ASV, šķiet, dara visu iespējamo, lai iztērētu savas ekonomiskās, tehnoloģiskās un ģeo­politiskās priekšrocības. ASV politis­kā sistēma atrodas skopās elites pār­stāvju rokās, un viņu šaurie mērķi, piemēram, korporatīvo un personī­go nodokļu likmes, kas palielina viņu milzīgo bagātību, nepalīdzēs saglabāt valsts ekonomisko līderību pasaulē.

Viņi ignorē finanšu palīdzības snieg­šanu citām valstīm, tādējādi atverot durvis Ķīnai kā jaunam globālajam investīciju līderim. Vēl ļaunāk – kamēr Ķīna tikai iesil­da savus ģeopolitiskos muskuļus, ASV ārpolitikas vienīgais virziens, kuram tiek pievērsta uzmanība, ir nebeidza­mais un neauglīgais karš Tuvajos Aus­trumos. ASV noplicina savus resursus un enerģiju Sīrijā un Irākā – tāpat kā savulaik Vjetnamā.

Toties Ķīna izvai­rās no ārzemju kariem, dodot priekš­roku ekonomiskajām iniciatīvām pēc win-win principa. Ķīnas ekonomiskā augšupeja var dot ieguldījumu globālajā labklājībā, ja tās līderi koncentrēsies uz investī­cijām infrastruktūras, ekoloģiski tīras enerģētikas, veselības aizsardzības un citu starptautisko prioritāšu attīstībai.

Bet pasaule būtu labāka, ja ASV līdz ar Ķīnu spēlētu konstruktīvāku spēli. Ba­raka Obamas un Sji Dzjiņpina nesenais paziņojums par divpusējo vienošanos klimata un tīras enerģētikas attīstības jomā ir labākais no iespējamajiem vir­zieniem. Amerikas kara politika Tuva­jos Austrumos – sliktākais.