Ar zāli apaugušas kāpas, aiz tām redzama Baltijas jūra un tukša pludmale. «Šeit ir pārsteidzoša daba. Paskatieties, kāds šodien brīnumskaists saulriets! Bet vakar zaigoja īsta ziemeļblāzma!» iesau­cas S.P.I. Group īpašnieks Jurijs Šeflers, kāpjot augšup smilšu kāpā. Ejot viņš uzdod jautājumus par to, kas notiek «mūsu dzimtenes galvaspilsētā». Uzņēmējs Maskavā nav bijis gandrīz 13 gadu – apsūdzēts par bijušo padomju alkohola zīmolu piesavināšanos, viņš bija spiests aizbraukt no Krievijas.

Zaudējis daļu sava biznesa, Šeflers daudzās valstīs tie­sājās par tiesībām uz preču zīmēm. Lietas joprojām nav pabeigtas – nesen S.P.I. Group zaudēja tiesu Nīderlandē. Taču īpašnieks izskatās apmierināts – kompānija ar 500 miljonu dolāru tīro gada peļņu paplašinās, ražo degvīnu un vīnu, šampanieti un balzamu. Nākamais būs rums un viskijs. Kā uzņēmējs, kurš joprojām skaitās starptautiskā meklēša­nā, veido biznesu aiz Krievijas robežām?

Bagātības avots

Vienā no Latvijas balzama cehiem virmo saldā vani­ļas smarža, taču šeit neražo konditorejas izstrādājumus, bet gan aromatizētu degvīnu Stoli. Šoreiz – vaniļas. Uz rūpnīcas teritoriju ved dzelzceļa atzars, kas te beidzas ar strupceļu. Šeit no Tambovas pienāk vilcieni ar spir­tu, kas saražots S.P.I. Group piederošajā uzņēmumā Talvis. Rīgā, atšķaidot spirtu ar ūdeni no urbuma, tiek ra­žots degvīns. Augstu, šauru pudeļu rindas pa konveijera lenti ieslīd blakustelpā, kur tās iepako kārbās un sagata­vo eksportēšanai uz Ameriku.

S.P.I. Group piegādā ASV apmēram 20 miljonus Stoli pudeļu gadā – 5,5 reizes vai­rāk, nekā tika pārdots degvīns Stolichnaya 1979. gadā, kad tas kļuva par vispieprasītāko importa degvīnu Ame­rikas Savienotajās Valstis. «Šeflers ir laimes luteklis! Ieguvis šo biznesu, viņš pat neapjauta, kāds dārgums iekrīt viņam rokās!» iesau­cas bijušais TOP menedžeris fabrikā, kas deviņdesmito gadu sākumā pildīja pudelēs degvīnu Stolichnaya. S.P.I. Group īpašnieks biznesu sāka tāpat kā daudzi miljar­dieri pārdeva datorus, uzpirka sertifikātus.

Vienlaikus viņš mācījās G. Pļehanova Krievijas Ekonomikas akadē­mijā. 1993. gadā, vienojies ar Šveices Hopf, Šeflers izvei­doja tirdzniecības namu Sadko-Arkada. Pēc tam kopā ar citiem partneriem viņš iegādājās Vnukovas aviolīniju blokpaketi, kā arī GUM un CUM akcijas. Diplomdarbu 1996. gadā Šeflers rakstīja par savu personīgo pieredzi biznesa vadībā, par ko negaidīti sa­ņēma uzslavas no profesoriem, kas kapitālismu zināja tikai teorijā.

«Es pats toreiz nesapratu, kāda nozare man patīk labāk, kura būtu vispiemērotā­kā, tāpēc izmēģinā­ju visas pēc kārtas,» atklāti atzīst Šeflers. Kāds no partneriem iepazīstināja viņu ar liķieru un degvī­na fabrikas Kristāli direktoru Vladimiru Jamņikovu. Jamņikovs pie­runāja jauno uzņē­mēju uzpirkt ārējās tirdzniecības apvie­nības Sojuzplodoim port akcijas; tā cerēja atjaunot savas tie­sības uz vairākiem degvīna zīmoliem – Moskovskaya, 1991. gadā PSRS Valsts pa­tentu aģentūra pārtrauca to tiesību aizsardzību Pa­domju Savienības teritori­jā, atzīstot šos zīmolus par visiem zināmiem.

Līdzīgi Kristāli un uzņēmumiem, kas agrāk pildīja pudelēs degvīnu saskaņā ar licen­ci, ražot Moskovskaya un Stolichnaya varēja visas li­ķiera un degvīna fabrikas. Sojuzplodoimport ģenerāl­direktors Jevgeņijs Soročkins un Vladimirs Jamņikovs (Kristāli pārvaldīja daļu ārējās tirdzniecības apvienības) panāca, ka šis patentu aģentūras lēmums tiek atcelts.

Zīmoli atkal tika atdo­ti Sojuzplodoimport (tie­sību aizsardzību vajadzē­ja atjaunot 1997. gadā), lai gan Jamņikovs gribēja tos noformēt uzņēmumam Kristāli kā vecākajam Stolichnaya un Moskovskaya ražotājam. Neapmierinā­tais Jamņikovs centās pie­gādāt Amerikai degvīnu Stolichnaya Cristall, bet sa­skārās ar tiesu prasībām no korporācijas PepsiCo puses, kas pēc vienošanās ar Sojuzplodoimport virzīja Stolichnaya ASV tirgū jau kopš 1972. gada un mārketingam bija iztērējusi ap 100 miljo­niem dolāru.

Šeflera personā Kristāli ģenerāldirektors bija atradis sabiedroto un iedvesmoja viņu ar ideju izveidot starp­tautisku biznesu. 2000. gadā beidzās Sojuzplodoimport un PepsiCo vienošanās. Soročkins, kā stāsta viņa pazi­ņa, sapņoja noslēgt jaunu līgumu ar izdevīgākiem notei­kumiem, lai varētu saņemt daļu no tās peļņas, kas pali­ka PepsiCo. Viņš nepamanīja, ka zaudē varu. Līdz 1997. gadam Šeflers bija konsolidējis 80% Sojuzplodoimport akciju un direktoru padomes sapulcē atcēla Soročkinu no amata (diemžēl Jamņikovs nevarēja nosvinēt uzvaru, jo 1997. gada janvārī slimības dēļ nomira).

Izmēģinājis visu pēc kārtas, biznesmenis beidzot izdarīja izvēli. Jurijs Šeflers pārdeva Suleimanam Kerimovam savu daļu Vnukovas aviolīnijās un Nafta Moskva, šķīrās arī no GUM un CUM akcijām un at­stāja Sadko-Arkada (restorāni, supermārketi, moder­nu apģērbu veikali). Toties viņš samaksāja visus Sojuz­plodoimport parādus, pārcēla degvīna ražošanu uz Rosvestalko Kaļiņingradā un uzsāka cīņu ar to fabriku kontrafakta produkciju, kuras ignorēja faktu, ka šie deg­vīna zīmoli vairs nav visiem zināmi.

Atklājis, ka daudzās valstīs, piemēram, Austrālijā, Spānijā, Argentīnā, tiesības uz preču zīmēm vairs ne­pieder Sojuzplodoimport, Šeflers iztērēja vairāk nekā 45 miljonus dolāru, lai tās izpirktu un pārreģistrētu. 1998. gadā viņš ārējās tirdzniecības apvienības vietā izveido­ja slēgtu akciju sabiedrību (no kompānijas nosaukuma tad pazuda viens burts o Sojuzplodimport) un pārde­va tiesības uz savas Nīderlandes firmas Spirits Interna­tional tirdzniecības markām. Bizness arī juridiski kļuva starptautisks.

«Mēs nopelnījām naudu Rietumos, un valūta bija jāliek lietā,» paskaidro Šeflers. «Lai būtu iespējams to tērēt zīmolu virzīšanai aiz robežām, veicām gru­pas restrukturizāciju.» Jaunā grupa tika nosaukta par S.P.I. Group.

Sāpīgi belzieni

«Šie darboņi privatizāciju īstenoja nejēdzīgi un juri­diski nepareizi,» intervijā sūdzējās Jurijs Zižins, bijušais (līdz 1987. gadam) Sojuzplodoimport vadītājs, ar to domājot notikumus 1990. gadā. Kad padomju ārējās tirdzniecības apvienība tika pārvērsta akciju sabiedrī­bā, Jevgeņijs Soročkins neizveidoja aktīvu novērtēšanas komisiju. Tiesību pārņemšana uz 43 degvīna zīmoliem Spirits International izmaksāja 1,7 miljonus denominēto rubļu; tāda, pēc Jurija Šeflera vārdiem, bija to bilan­ces vērtība.

Līdz zināmam laikam kļūmes padomju zīmolu pri­vatizācijā Krievijas varas iestādes nesatrauca. Cīņā ar kontrafakta precēm Sojuzplodimport (S.P.I.) atbalstī­ja Ģenerālprokuratūra, bet Augstākā arbitrāžas tiesa regulāri piesprieda kompānijai maksāt savas priekšte­ces parādus. Runājot par šiem notikumiem, S.P.I. Group īpašnieks arī tagad neiedziļinās sīkumos. Viss sākās ar Galvenās ekonomisko noziegumu apkarošanas pārval­des pārstāvja vizīti, kurš vēlējās iepazīties ar eksporta dokumentiem.

«Atnāca, pārbaudīja, izņēma dokumen­tus, pēc tam sagribēja, lai mēs pārdodam zīmolus,» saka Šeflers 1999.gadā S.P.I. notika 28 kratīšanas. Pēc tam Krievi­jas prezidenta amata izpildītājam Vladimiram Putinām pienāca vēstules no iekšlietu ministra Vladimira Rušailo un ģenerālprokurora Vladimira Ustinova. Ierēdņi vērsa uzmanību uz to, ka preču zīmes, kas bija nacionālais īpašums, ir nonākušas privātās rokās. 2000. gada martā (lai cik dīvaini tas būtu – vēlēšanu priekšvakarā) Putins uzdeva ieviest skaidrību šajā jautājumā un attiecīgi rī­koties, lai aizsargātu valsts tiesības.

Ar Šeflera kompā­niju sāka nodarboties Revīzijas palāta, kas 2000. gada novembrī paziņoja savu verdiktu – privatizācija veikta kļūdaini, tāpēc to nevar uzskatīt par notikušu. Auditori ieteica atņemt S.P.I. tiesības uz padomju preču zīmēm un nodot tās Rosspirtprom, kas konsoli­dēja valsts daļas liķieru un degvīna uzņēmumos. Aug­stākā arbitrāžas tiesa 2001. gada oktobrī atbalstīja Re­vīzijas palātas viedokli. «Šeflers zināja, ka Soročkins preču zīmes ieguvis nelikumīgi,» kategoriski uzstāj bi­jušais tās fabrikas menedžeris, kas izlaida Stolichnaya.

Jurijs Šeflers apgalvo: ja arī privatizācija notika ar pār­kāpumiem, viņš nevarēja to zināt, jo ārējās tirdzniecī­bas apvienības akcijas uzpirka daudzus gadus pēc tās akcionēšanas. Divas nedēļas pēc tiesas verdikta, izpildot lauksaim­niecības ministra vietnieka Vladimira Loginova prasību, Rospatent 43 preču zīmes pārformēja Krievijas Lauk­saimniecības ministrijai. Tomēr 26 no tām tika atdotas atpakaļ – tās bija pie­reģistrētas pēc PSRS sabrukuma (galve­no zīmolu varian­ti, līdzīgi Stoli Persik).

Jurijs Šeflers iesnie­dza apelāciju, bet ne­sekmīgi. 2002. gadā preču zīmes atdeva speciāli izveidotam federālam valsts uz­ņēmumam Sojuzplo­doimport, kuru vadī­ja Loginovs. «Tas bija pirmais atklātas depriva- tizācijas gadījums. Jau tad bija pilnī­gi skaidrs – ja jau at­nāca pēc manis, tad var atnākt arī pēc naftiniekiem un metalurgiem,» saka Šeflers. «Viņam klāt neviens neķērās, jo viņš nebija po­litiska figūra,» apgalvo degvīna tirgus pārstāvis, kas ir saistīts ar Sojuzplodoimport.

«Vienkārši viņam paveicās iegūt vērtīgākos zīmolus, ko padomju laikā izveidoja ne­savtīgi cilvēki.» Vladimirs Loginovs, tagad Voroņežas apgabala Inovāciju un attīstības aģentūras vadītājs, uz jautājumiem neatbildēja. Pret Juriju Šefleru un S.P.I. Group ģenerāldirektoru Andreju Skurihinu tika ierosināta krimināllieta pēc KF Kriminālkodeksa 180. panta (nelikumīga preču zīmju izmantošana – brīvības atņemšana līdz sešiem gadiem, ja noziegumu izdarījusi personu grupa pēc vienošanās).

Uzņēmējam vēl pieskaitīja arī slepkavības draudus, kas it kā izteikti telefonsarunā ar Loginovu. Tomēr ares­tēt viņu nepaspēja. «2002. gada jūlijā kāds mans paziņa, augsta amatpersona, teica: dodies prom. Es nekavējoties braucu uz lidostu. Un, lūk, kopš tā laika neesmu bijis Krievijā,» ar tikko manāmu nostalģiju nosaka Šeflers.

Tirgus emigrantam

S.P.I. Group īpašniekam ir mājokļi visā pasaulē: mājas Londonā un Maiami, villa Ažūra krastā, divi savrupnami Jūrmalā – bijušā Krievijas imperatora vietvalža re­zidence un moderna māja no koka, stikla un betona, uz­celta ap simtgadīgu priedi. Jurijs Šeflers bija pastāvīgs viesis Jūrmalas festivālā Jaunais vilnis, uz kuru regulā­ri ieradās arī miljardieri Mihails Fridmans, Pjotrs Avens, Oļegs Boiko, Nikolajs Sarkisovs, Dāvids Jakobašvili.

Jaunā viļņa ģenerālsponsors bijaiafvz/as balzams. Slavenā Rīgas melnā balzama ražotāja kontrolpaketi Ju­rijs Šeflers 2001. gadā izpirka no bijušā Latvijas prem­jerministra Andra Šķēles. Neilgi pirms bēgšanas no Krievijas viņš sakārtoja Stolichnaya ražošanu Rīgā. «Es koncentrējos uz alkohola biznesu un beidzot sapratu – tas ir tieši tas, kas man patīk,» smaidot saka biznesme­nis. «Tas ir interesants, dinamisks, dzīvs un radošs.»

Lai gan zaudējis Krievijas tirgu, Šeflers saglabāja Amerikas tirgu. 2000. gadā viņš ar kompāniju Allied Domecq parakstīja līgumu uz desmit gadiem par Stoli pār­došanu ASV – par vairāk nekā divreiz augstāku piegā­des cenu. Kaut arī Stoli atpalika no Smirnojf, tomēr otro vietu importa degvīnu vidū ASV tas noturēja stabili. De­viņdesmito gadu vidū ar zīmola tālāku virzīšanu no­darbojās mārketinga speciālists Mišels Rū, kas vēlāk ie­pazīstināja pasaules tirgu ar Absolut.

Stoli pārdošanai viņš izdomāja reklāmas kampaņu sociālā reālisma garā («Freedom ofvodka!») un piedāvāja ideju izmantot aro­matizētos degvīnus kokteiļiem (S.P.I. Group tos izlaida pirmā pasaulē, un tagad aromatizētie varianti nodrošina 40% Stoli pārdošanas apjoma ASV). Allied Domecq mēģināja Stoli padarīt vēl modernāku. Reklāmas kampaņa aptvēra vairāk nekā desmit populā­rāko glancēto žurnālu, tai skaitā Vanity Fair, GQ, Vogue, Interview. 2000. gadā Stoli pārdošanas apjoms ASV bija mērāms miljonos dolāru, bet pēc diviem gadiem tie jau bija desmitiem miljonu dolāru.

2003. gadā S.P.I. Group izlaida tirgū superpremium degvīnu Elit by Stolichnaya (ap 60 dolāru par pude­li). Etiķeti – liesmas mēlīti, kas ieslodzīta trīsstūrainā ledus gabalā, – Jurijs Šeflers uzzīmēja pats, recepti iz­domāja viena no pieredzējušākajām Latvijas balzama darbiniecēm. Degvīna prezen­tāciju draugu lokā biznesme­nis sarīkoja Sardīnijā 2002. gada septembrī. Neraugoties uz Šeflera bēgļa statusu, viņa divas die­nas ilgo ballīti Sardinia Russian Party un Stolichnaya Elit Opohmel Party apmeklēja Mihails Prohorovs, Romāns Abramovičs, Andrejs Meļņičenko, Aleksandrs Mamuts un citi pazīstami uzņē­mēji, finansisti un mākslinieki.

Gūta grupas līdzīpašnieks Art- joms Kuzņecovs, kas sen jau pa­zīst Juriju Šefleru, viņu rakstu­ro kā «lielisku menedžeri; ar viņa aizbraukšanu no valsts Krievijas bizness ir daudz zaudējis». «Do­māju, ka puse cilvēku no saraksta par viņu var teikt tikai labāko, bet otra puse viņu vien­kārši nepazīst,» viņš piebilst. Viens no saraksta pirmās puses miljardieriem uz jautāju­mu atbildēja: «Šeflers ir drosmīgs puisis un nav nekāds afērists.»

Jurijam Šefleram bez daudza­jiem draugiem Krievijā bija pa­likuši arī aktīvi, piemēram, 32% atklātās akciju sabiedrības Moscow City akciju. Pārvaldīt aktī­vus no ārzemēm bija problemātiski, tāpēc alkohola magnāts tos pārdeva, atstājot sev tikai spirta ražotāju Tambovas Talvis. Viņu apmierināja partnerība ar izpla­tītāju ASV, un 2004. gadā Šef­lers noslēdza vienošanos ar Al­lied Domecq par Stoli pārdošanu citās valstīs – lielos alkohola tirgos.

2006. gadā, lai gan formāli bija izsludināts gan Ģenerālpro­kuratūras, gan Interpola meklēšanā, Šeflers iegādājās Permas liķiera un degvīna rūpnīcu Permalko. «Viņš ir kā nenotvera­mais Džo, kuru patiesībā neviens necenšas noķert,» ironizē degvīna tirgū. «Nozare ir noregulēta – ja kaut kas, tiek at­ņemta licence. Bet viņa rūpnīcas darbojas, ražo spirtu. Ar viņu cīnās tikai Sojuzplodoim­port, un tad arī tikai ārzemēs.»

Paspēlētā likme

Pēc sava pretinieka aizbraukšanas federālais valsts uzņēmums Sojuzplodoimport neatslābinājās ne uz brīdi. Kamēr S.P.I. Group un Allied Domecq centās pārsteigt Rietumu patērētājus, Sojuzplodoimport ierosināja tiesas prāvas par tiesībām uz preču zīmēm ārzemēs – pa­visam 40 valstīs visos kontinentos (protams, izņemot Antarktīdu).

Federālais valsts uzņēmums apgalvo, ka valsts nefi­nansē tiesas izdevumus ar S.P.I. Group; Sojuzplodoim­port tērē to, ko nopelna, pārdodot degvīnu Krievijā un eksportējot to uz 15 valstīm. Daļu izdevumu apmaksā alkohola izplatītāji, kuriem ir apsolīti ekskluzīvas pārdošanas līgumi, ja strīds tiks veiksmīgi atrisināts. Dažos gadījumos valsts uzņēmums vispār netērē naudu – ju­risti strādā par procentiem no potenciālās gaidāmās uz­varas. Kā apgalvo Sojuzplodoimport, vairāk nekā des­mit gados uzņēmuma apmaksātie tiesas izdevumi bijuši tikai 173 miljoni rubļu (vairāk nekā trīs miljoni eiro).

Jurijs Šeflers atzīst, ka tiesām visās valstīs ir iztērē­jis jau aptuveni 200 miljonus dolāru, tostarp 80 mil­jonus ASV, kur oponenta reālie izdevumi, viņaprāt, ir 40-50 miljoni dolāru. Neraugoties uz tiesāšanos, kas ietekmēja biznesa reputāciju, S.P.I. Group ir veicies diezgan labi – 2004. gadā grupas apgrozījums bija 600 miljonu dolāru (lauvastiesa pienākas Stolichnaya visos variantos). «Vienmēr esmu vēlējies, lai man piederētu globāla kompānija,» apgalvo Šeflers. Šī gadsimta sākumā viņam radās iespēja kļūt par ļoti liela starptautiska biznesa līdzīpašnieku.

2005. gada pavasarī Francijas alkohola korporācija Pernod Ričard un Amerikas Fortune Brands paziņoja par Allied Domecq iegādi un tā zīmolu portfeļa sadali. Stolichnaya un visu pārējo S.P.I. zīmolu globālo izplatīšanu gribēja paņemt Pernod Ričard. Kā liecina Pernod Ričard 2006. gada pārskats, kompānija piekrita samaksāt S.P.I. Group 155 miljonus dolāru par ekskluzīvajām izplatīša­nas tiesībām un zīmola Stolichnaya izpirkšanas tiesībām, ja Šeflers nolems to pārdot.

Francūži pretendēja arī uz kaut ko vairāk – viņi gri­bēja noregulēt konfliktu ar Sojuzplodoimport, lai varētu pārdot Stolichnaya arī Krievijā. «Patriks Rikārs, nu jau nelaiķis, teica, ka man nebūtu jāuztraucas par vienoša­nos ar Krieviju. Par Francijas prezidentu kļuva Niko- lā Sarkozī, un Patriks lūdza viņu tikšanās laikā ar Vladi­miru Putinu apspriest iespēju noregulēt šo problēmu,» skaidroja Šeflers. Pats Rikārs, bijušais Pernod Ričard 5 rektoru padomes priekšsēdētājs, intervijā Kommersant s 2008. gadā pieminēja, ka Sarkozī un Putina sarunā tika skarts arī jautājums par Stolichnaya.

Šeflers apgalvo, ka iespējamajam darījumam tika dota zaļā gaisma. S.P.I. Group un Sojuzplodoimport uz gadu pārtrauca tiesāšanos, un Pernod Ričard sēdās pie sarunu galda ar abām pusēm. «Sarunas ilga pusotru gadu, tostarp visaugstākajā valsts līmeni,» saka tagadē­jais Sojuzplodoimport ģenerāldirektors Igors Aļošins, neatklājot sīkākas detaļas.

Kamēr Pernod Ričard mēģināja īstenot savas ieceres Krievijā, problēmas radās Amerikas tirgū. Rustams Tariko, virzot tirgū savu degvīnu Imperia un Russian Stan­dard, reklamēja to kā vienīgo īsto krievu degvīnu ASV. Pernod Ričard tiesā panāca šīs reklāmas kampaņas aizliegumu. Tariko vērsās tiesā ar atbildes prasību, piepra­sot, lai S.P.I. Group atklāj, kur un kā tā ražo degvīnu, kas tiek saukts par krievu degvīnu. Tikai 2010. gadā Pernod Ričard un Roust grupa parakstīja mierizlīgumu, atsako­ties no savstarpējām pretenzijām.

Kā beidzās sarunas ar Krieviju? Sojuzplodoimport tika piedāvāts izveidot kopuzņēmumu ar Pernod Ričard, kuram tad piederētu un kas pārvaldītu degvīna zīmolus visā pasaulē. Jurijs Šeflers teica, ka viņš varēja kļūt par Pernod Ričard akcionāru, saņemot 12% akciju (tās tika novērtētas par gandrīz 2,5 miljardiem dolāru) un aptu­veni miljardu dolāru skaidrā naudā. Viņš mēģināja vie­noties par skaidrās naudas konvertāciju akcijās, lai varē­tu iegādāties vēl 8% Pernod Ričard.

Darījums neizdevās. Zviedrijas valdība 2007. gadā sāka tirgot Absolut – degvīna zīmolu Nr. 2 pasaulē. Francūži nolēma, ka labāk tērēs laiku un naudu, lai no­pirktu Absolut. Iespējams, bija arī kāds cits iemesls – S.P.I. Group ģenerāldirektors Andrejs Skurihins publis­ki paziņoja, ka Vladimirs Loginovs no Sojuzplodoimport ir solījis atsaukt tiesā visas prasības, ja tiks ņemtas vērā «viņa intereses». Viņa teikto apstiprina arī Šeflers (pats Skurihins atteicās no komentāriem, paskaidrojot, ka ne S.P.I. Group, ne alkohola bizness kopumā jau sen nav viņa interešu joma). Loginova paziņa apgalvo, ka Logi­novs pirms došanās uz sarunām ar S.P.I. Group brīdinā­jis tiesībaizsardzības iestādes par iespējamām provokā­cijām pret viņu.

Pernod Ričard US komunikācijas viceprezidents Džeks Šia atbildēja, ka kompānija «nekad neko­mentē baumas par iespējamiem apvienošanās un pār­ņemšanas darījumiem». Sojuzplodoimport uz jautājumu par to, kāpēc neizdevās darījums, atbild, ka tas ir visiem zināms un plaši iztirzāts presē – protams, Absolut dēļ.

Pēc Absolut iegādes francūži lauza izplatīšanas lī­gumu ar S.P.I. Group. Šeflers atklāj, ka Pernod Ričard viņam samaksāja līgumsodu – 80 miljonus dolāru. Viņš mēģināja vienoties ar Fortune Brands par ekskluzīvu iz­platīšanu un pat zīmola pārdošanu, bet viņus nobiedēja konflikts ar Krievijas ierēdņiem un zīmola neskaidrais liktenis. Sarunas ar citiem starptautiskajiem spēlētājiem arī neveicās.

Stolichnaya palika bez globālā izplatītāja, bet Šef­lers un viņa menedžeri bija spiesti ātri meklēt partnerus visās valstīs, kurām agrāk piegādāja degvīnu. «Tad es sa­pratu, ka līdz tam laikam, kamēr būs problēmas ar Krie­viju, es biznesu nepārdošu,» nopūšas alkohola magnāts. «Jāturpina strādāt, jāmeklē varianti.»

Ne skumju, ne nožēlas

Savā Jūrmalas mājā, pie vakariņām baudot Itālijas vīnu Ornellaia, Jurijs Šeflers ar neslēptu prieku stās­ta par 2006. gada darījumu, kad viņš kļuva par marķī­za Freskobaldi ģimenei piederošā vīna nama Tenute di Toscana līdzīpašnieku. Par 25,8% viņš samaksāja ap­tuveni 34 miljonus eiro. «Vīnogulāji tiek audzēti dau­dzās paaudzēs; jo tie vecāki, jo vīns la­bāks. Tāpēc nopirkt šāda līmeņa kompā­niju ir ļoti sarežģīti,» viņš uzsver. «Pēdē­jo 600 gadu laikā es esmu pirmais ārzem­nieks, kurš iegādājies daļu vīna saimniecī­bā Toskānā.»

Pirms diviem ga­diem Šeflera meita Lada precējās Villa Collazi, kas pieder Tenute di Toscana un kuru, kā vēsta leģen­da, cēlis Mikelandželo Buanarroti. Savukārt viņas tēvs ap to laiku iegādājās daļu argentīniešu vīna darītavā Ac- haval Ferrer, bet nesen par 13,5 miljoniem eiro pilnībā izpirka Arinzano saimniecību Spānijā. Vīna bizness pa­gaidām ir vien neliela daļa Šeflera holdingā, bet viņš ir gatavs piecu sešu gadu laikā iztērēt vēl 300-400 miljo­nus dolāru, lai iegādātos citas saimniecības. Uzņēmējs atzīst, ka vīns neienes lielu naudu, toties palielina ka­pitalizāciju, turklāt tas arī nozīmē «patīkamus cilvēkus, brīnumskaistas vietas».

Pēc šķiršanās no Pernod Ričard ar Stoli izplatīšanu ASV tirgū nodarbojās Skotijas kompānija William Grant ā Sons, bet 2012. gadā Šeflers nolēma, ka S.P.I. Group pati pārdos savu degvīnu Amerikas Savienotajās Val­stīs. Pagāja nedaudz vairāk par gadu, kamēr tika iegūta licence, izveidota kompānija Stoli Group un nodibināti sakari noieta tirgū; tam tika iztērēti aptuveni 200 miljo­ni dolāru.

Tāpat kā pirms daudziem gadiem, arī tagad Ameri­ka ir galvenais Stoli tirgus – tas nodrošina līdz 70% S.P.I. Group peļņas. Tagad degvīns, kas pēc kārtējās Sojuzplo­doimport prasības tiesā ir zaudējis tiesības saukties par krievu degvīnu, tiek pozicionēts kā importēts. Pusi pārdošanas apjoma nodrošina bāri un restorāni, tāpēc Stoli ar visiem spēkiem cenšas iekarot bārmeņu (viņiem iz­domāta speciāla apmācības programma) un bāru ap­meklētāju uzmanību, piemēram, tika izlaistas degvīna pudeles ar etiķeti, kas ultravioletajos staros spīd.

S.P.I. Group īpašnieks atzīst, ka viņš īpaši neiedziļi­nās grupas ikdienas darbā – menedžeri ar to tiekot galā labāk. «Bet es aktīvi piedalos radošajā darbā. Rudenī būs restyling, jaunas etiķetes – vienkārši brīnums!» sa­jūsminās uzņēmējs.

Pēdējo trīs gadu laikā Šeflers ir paspējis piedalīties investoru konsorcijā ar AI priekšgalā, kas vēlējās iegā­dāties alkoholisko dzērienu holdingu CEDC, kā arī bija nolūkojis pārdošanā izlikto viskija ražotāju Whyte Et Mackay. Dažādu iemeslu dēļ šie abi darījumi neizdevās. Tagad Šefleram ir padomā «labi ruma un burbona zīmo­li» – notiek sarunas ar ražotājiem. Vai S.P.I. Group kļūst par diversificētu holdingu? Biznesmenis māj ar galvu, tomēr piebilst: «Mēs nevēlamies grābt visu pēc kārtas. Premium segmenta stiprie dzērieni, kas var iepatikties tiem pašiem patērētājiem, kuri mīl Stolicnaya, – tas ir ļoti svarīgi.»

Kaut gan joprojām turpinās tiesu darbi par bijuša­jiem padomju laiku zīmoliem, Šefleram ir atceltas gan­drīz visas apsūdzības – par nelikumīgu uzņēmējdarbību, noziedzīgas savienības organizēšanu, nelikumīgi iegū­tu līdzekļu legalizāciju, slepkavības draudiem. Paliku­si tikai lieta pēc 180. panta par preču zīmēm, bet tas ne­traucē Šefleram mierīgi ceļot pa pasauli ar savu jahtu Serena.

Kad tiks izbeigtas šīs lietas par zīmoliem? Sojuzplo­doimport prognoze ir visai piesardzīga – Eiropas tirgos tas varētu notikt tuvākajos trīs līdz četros gados. S.P.I. Group īpašnieks atbild īsi: «Nezinu.» Tad uz minūti aizdomājas. «Ja man tolaik būtu izdevies kļūt par Pernod līdzīpašnieku… Bet tas nenotika, un es nenožēloju.»